Par izglītības sistēmas pārvaldi – tīri filosofiski
Sekojot līdzi pēdējā laika aktivitātēm izglītības jomā, rodas tīri filosofiskas pārdomas par to, kā vispār ir jābūt organizētai izglītības pārvaldībai, lai tā sasniegtu vislabākos rezultātus. Tā pavisam vienkāršoti runājot, ir iespējamas divas (iespējams, vairāk) pieejas – centralizētā vadība, kad viss “no augšas” tiek regulēts, un brīvā tirgus pieeja. Ja paanalizējam tālāk, tad nonākam pie pamata jautājuma – kam mēs vairāk ticam: kapitālismam ar tā mežonīgo konkurenci vai sociālajai vienlīdzībai?
Paskatīsimies dažus piemērus. ASV 90-tajos gados popularitāti ieguva Ņujorkas 2. skolu rajons. Stāsts par to ar nosaukumu “District 2 Miracle” (2. rajona brīnums) aplidoja visas malas. Viss sākās ar to, ka par šī skolu rajona vadītāju kļuva Antonijs Alvarado (Anthony Alvarado). Viņa vadībā visā skolu rajonā tika ieviesta vienota lasīšanas mācību programma ar nosaukumu “Balanced Literacy” (Sabalansēta lasītprasme – konstruktīvisma stila metode, ja esat pētījuši mācību metodes). Šo metodi obligāti bija jālieto visiem skolotājiem visās skolās. Tika palielināts lasīšanas nodarbību skaits. Tika organizētas skolotāju apmācības un skolās tika izvietoti palīgi šīs metodes apgūšanā, kas arī kontrolēja tās lietošanu. Skolu direktoriem arī bija jāapgūst šo metodi un viņiem bija aktīvi jāiesaistās mācību procesā. Tā visa rezultātā bērnu spējas, neapšaubāmi, pieauga. Neatceros tos skaitļus, bet rezultāti bija tiešām iespaidīgi, ko parāda arī visa šī stāsta nosaukums. Tajā pašā laikā skolās nomainījās puse direktoru un 2/3 skolotāju. Šis ir tipisks centralizētas pārvaldības piemērs.
Bet ir arī otra pieeja – skolu izvēle. Ideja ir tāda, ka tiek dota iespēja katram, kas to vēlas, veidot skolu, un, ja viņi atbilst zināmiem kritērijiem un spēj piesaistīt skolēnus, tad valsts dod naudu un viņi var strādāt. Šeit strādā tradicionālais pieprasījuma-piedāvājuma princips, jo vecāki savus bērnus ved uz tām skolām, kas viņiem labāk patīk, bet skolas cenšas piedāvāt tādu pakalpojumu, kas patīk ģimenēm. Tiek paredzēts, ka skolas, kas nav pietiekami augstā līmenī un kuras skolēni pamet, dabiskā veidā likvidējas (atkal neefektīvie darbinieki tiek atlaisti) un to vietā nāk jaunas. Ir daudzi iedvesmojoši stāsti par jaunu skolu veidošanu. Tā., piemēram, ASV divi izcili skolotāji (kas skolotāju profesijā ienāca no Teach For America programmas, kas ir analogs Latvijas Iespējamajai Misijai) pēc darba parastā skolā izveidoja savu KIPP (Knowledge Is Power Program – zināšanas ir spēks) skolu. Viņi specializējas tieši darbā ar nabadzīgo rajonu skolēniem un sasniedz iespaidīgus rezultātus. Šādas skolas rajonos, kur dzīvo daudz imigrantu, dod cerības bērniem iegūt labu vidējo izglītību, lai tālāk varētu studēt koledžā, iegūt labu darbu un galu galā izrauties no nabadzības loka, kas nebūtu iespējams bez labas skolas palīdzības. Protams, ne vienmēr jaunās skolas, kas tiek izveidotas, ir labākas par jau esošajām, tā ir šīs pieejas ēnas puse. Bez centralizētas kontroles nav iespējams no tā izvairīties.
Tas, kura pārvaldības pieeja ir efektīvāka, ir diskutabls jautājums. Gan vienā, gan otrā pieejā ir savas grūtības, ar kurām ir jātiek galā. Un vislabākais variants droši vien ir kaut kur pa vidu, kad tiek kombinētas abas pieejas. Tomēr, manuprāt, iesaistoties diskusijā par izglītības sistēmu, ir svarīgi noskaidrot, kam mēs vairāk ticam – brīvā tirgus pieejai vai centralizētai pārvaldībai.
Daži jautājumi pārdomām un diskusiju rosināšanai:
- vai ir iespējams apvienot centralizētu skolu vadību ar skolotāju inovāciju un brīvību viņu darbā? Kā to izdarīt? Kā kontrolēt kvalitāti tādā gadījumā?
- kā nodrošināt to, lai brīvā tirgus apstākļos jaunās skolas, kas rodas, ir kvalitatīvas?
- un, protams, kāds ir tas zelta vidusceļš, kas būtu vislabākais risinājums?
Paldies par rakstu un rosinājumu uz diskusiju!
Paldies par uzdotajiem jautājumiem, izmantošu tos kā uzaicinājumu izteikties:
1) Ir iespējams apvienot centralizētu skolu vadību ar inovatīvu un brīvu darbu. Runa ir tikai par to pašu līdzsvaru – tīri filosofiski atsaucoties uz antīkajiem autoriem, runa ir par īsto mēru/proporciju. Jāievēro mērs! Un minētās pieejas/koncepcijas ir apvienotas daudzu valstu izglītības sistēmās, jautājums tikai: cik veiksmīgi apvienotas, cik proporcionāli? Valstīs pastāv obligātā izglītības satura vadlīnijas, varam to saukt kā vēlamies – core curriculum, kanons, standarts (kā Latvijā), kas skolām jāievēro organizējot pedagoģisko procesu (piemēram, Jūsu minētā Balanced Literacy programma). Skolotāju ziņā ir inovatīvi un radoši interpretēt un iedzīvināt šo standartu. Kā to izdarīt? Mums vajag talantīgus skolotājus (iespējams, ar maģistra grādu) un pieklājīgu atalgojumu. Kā kontrolēt kvalitāti? Vērtējot skolotāju un skolu darbu, vērtējot rezultātus un absolventu turpmāko karjeru – tas viss pasaulē jau pastāv, vajag tikai vēlēšanos sekot labākajiem paraugiem.
2) Latvijā nav iespējams rasties skolām brīvā tirgus apstākļos, jo ar skolu biznesu Latvijā nevar nopelnīt; tas nozīmē, ka nevienam uzņēmējam nerodas interese uzsākt skolu biznesu. Ja valsts būtu līdzsvaroti attīstīta un vecāki būtu spējīgi pirkt izglītības pakalpojumu savam bērnam, tad skolas varētu rasties tirgus apstākļos. Bet, kas notiek – nodokļi tiek iekasēti, bet “bezmaksas izglītības” produkts tiek piešķirts ne pārāk svaigs.
3) Zelta vidusceļš jau ir tā gudrā proporcija, līdzsvars. Izglītības politikas veidotāji nosaka kanonu, kas jāievēro, un skolas to apgūst brīvi un radoši interpretējot, uzticoties saviem superizglītotajiem, labi atalgotajiem un, jā, ģeniālajiem skolotājiem. Tālāk, izglītības politikas veidotājiem jālemj par kontroles procedūrām – cik, kādas, kādam nolūkam. Sistēma ir jāmonitorē.
Tas, ko uzrakstīju nav nekas jauns un oriģināls, bet Latvijas izglītības sistēmai joprojām nesasniedzams ideāls (tīri filosofiski).